Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka vasarā kultūras pasākumu netrūkst visā Latvijā, parunājot ar ģimenēm, kuras dzīvo ārpus lielajām pilsētām, situācija nebūt nerādās tik rožaina. Ja ģimene vēlas apmeklēt profesionālus kultūras pasākumus, tai ir gan pašai jāpacīnās par augstākas kvalitātes piedāvājumu, gan arī jāmēro pamatīgs attālums, secināts Latvijas Bērnu labklājības tīkla diskusijā “Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija?”, kas tika veltīta kultūras pieejamības jautājumiem.
Kurš pie kura brauks?
Latvijas Bērnu labklājības tīkla aptaujātie vecāki norāda, ka reģionos īpaši trūkst pasākumu pirmsskolas vecuma bērniem, tāpat nereti pieviļ kultūras norišu kvalitāte. Profesionālā kultūra mazākas apdzīvotas vietas sasniedz reti, tāpēc ģimenes meklē atbilstošus pasākumus tuvākajās lielajās pilsētās vai Rīgā. Arī tad, ja kvalitatīvi pasākumi tiek plānoti, tie ne vienmēr tiek gana labi nokomunicēti, līdz ar to līdz piedāvājumam tiek tikai pašas apņēmīgākās ģimenes.
Tāpat vecāki norāda, ka labprāt sniegtu savai pašvaldībai atgriezenisko saiti un ieteikumus par pieejamajām kultūras norisēm, taču kopienas viedoklis par piedāvājumu jautāts un analizēts īsti netiek. Protams, arī plašākas aptaujas gadījumā pastāv iespēja, ka pieprasījums pēc augstvērtīgiem bērnu pasākumiem paliks mazākumā vai arī vairums pieklājīgi klusēs, nevēloties nevienu aizvainot, tomēr iespējai sniegt savu atgriezenisko saiti (un arī saņemt uz to atbildi!) vajadzētu būt.
Kas glabā kultūras apcirkņu atslēgas?
Kā norāda Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāve Aija Tūna, izpratnes par kvalitatīvu kultūras piedāvājumu var būt dažādas, taču valsts patiešām aktīvi domā par to, kā pamazām iepazīstināt bērnus ar augstvērtīgu kultūras pieredzi, finansējot programmu “Latvijas skolas soma”[1]. Tās mērķis lielā mērā ir nodrošināt kultūras norišu pieejamību jebkuram bērnam, tostarp neatkarīgi no ģimenes rocības.
Tāpat pandēmijas ietekmē plašs kultūras norišu klāsts ir ticis digitalizēts, paverot jaunas iespējas piekļūt saturam, kas iepriekš, iespējams, attāluma vai dārdzības dēļ, bijis grūti pieejams. Turklāt digitālās iespējas nenozīmē tikai izveidot izrādei videoierakstu – arī Latvijā ir lieliski teātru, muzeju un citu mākslas žanru piemēri, kas ir izmantojuši digitālās iespējas būtiskai satura padziļināšanai un skatītāju iesaistei. Protams, vienlaikus tas ir arī izaicinājums, kas prasa no kultūras pakalpojumu sniedzējiem vēl radošāku pieeju, lai bērni un vecāki, kuriem, šķiet, šodien drīzāk prasās pēc ekrānu “diētas”, digitālie risinājumi patiesi būtu ieguvums, nevis mikroviļņu krāsnī uzsildīta vakardienas maltīte.
Savukārt, pieejamo klātienes pasākumu klāstu veido konkrētās pašvaldības kultūras centru darbinieki, kas dažādu iemeslu dēļ var izvēlēties ierastāku, šķietami plašākai sabiedrībai saprotamāku pasākumu, nekā varētu gribēt pašas ģimenes. Līdz ar to par atslēgu uz kvalitatīvu piedāvājumu kļūst pati pašvaldība. Ko darīt, ja pieejamais pasākumu klāsts ir gana plašs, tomēr skola domāt rosinošāka notikuma vietā joprojām ved bērnus uz muzeja pagalmu izskraidīties? Skatiens atkal apstājas pie pašām ģimenēm, kuras var un kurām būtu jāpauž savs pieprasījums pēc kvalitatīvāka un daudzveidīgāka satura.
Programma “Latvijas skolas soma” strādā arī ar kultūras norišu veidotājiem un muzejiem, piedāvājot metodiku, palīdzot tiem pozicionēt savu piedāvājumu un mudinot padziļināt muzeju iepazīšanu, lai bērniem tajos būtu interesanti paviesoties vairākkārt. Ir gan arī gadījumi, kad izvēlētais pasākums patiesi neatbilst mērķauditorijai vai arī nav tik veiksmīgi nokomunicēts, kas nelielās kopienās ir īpaši svarīgi. Savukārt, pirmsskolu vecuma bērniem gan “Latvijas skolas soma” pasākumus nenodrošina, tomēr arī šeit pastāv iespējas sadarboties – uzrunāt sākumskolām paredzēto pasākumu veidotājus un pie viena sarīkot pasākumu arī mazajiem bērniem. Jautājums tikai, kā un kam šīs iespējas būtu jāpamana.
Savukārt, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Baiba Mūrniece uzsver, ka kvalitatīvu pasākumu piedāvājumam reģionos ir valstiska nozīme. To apliecina arī šogad apstiprinātās Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2022.-2027. gadam, kur liela uzmanība pievērsta bērniem un jauniešiem. Tāpat būtiska loma ir arī reģionālajām koncertzālēm, kas padara augstas kvalitātes kultūras pasākumus pieejamākus, turklāt viens no finansējuma saņemšanas priekšnosacījumiem ir tieši piedāvājums bērniem un jauniešiem. Ministrija ir apņēmusies nodrošināt kvalitatīvus kultūras pasākumus ikvienam ne tālāk kā 100 kilometru rādiusā. Tik daudz ģimenēm ar pašvaldību palīdzību vajadzētu spēt pievarēt.
Runāt, sadzirdēt un sadarboties
Ir pagājis laiks, kad kultūra “dzīvoja” kādā noteiktā ēkā. Mūsdienās kultūra iziet ārpus māju sienām, uzrunā un iesaista cilvēkus, ģimenes un bērnus. Tā ir domāta cilvēkiem. Taču Latvijā, lai nodrošinātu kvalitatīvu kultūras piedāvājumu saviem bērniem, ir vēl nedaudz jāpacīnās – jāatrod pasākumu iespējas un finanses aizkļūšanai, jāklauvējas pie pašvaldības par vēlmēm un vajadzībām.
Valsts mērogā apzināt situāciju palīdzēs šogad plānotais kultūras patēriņa pētījums, kurā fokuss būs uz ģimenēm ar bērniem – gan vērtējot saņemto kultūras piedāvājumu, gan arī apzinot vēlmes. Taču arī pašvaldību komunikācijā ar saviem cilvēkiem ļoti nepieciešams abpusējs, atvērts un ieinteresēts dialogs, sistemātiski pētot ģimeņu ar bērniem vajadzības, izmēģinot jaunas lietas piedāvājuma klāstā un atkal ievācot atgriezenisko saiti.
Kā novērojušas ģimenes, pašvaldības nereti īsti neinteresējas par to, kāds ir to viedoklis, vēlmes un vajadzības attiecībā uz kultūras pasākumu klāstu. Ļoti iespējams, ka pašvaldības nejautā saviem iedzīvotājiem atgriezenisko saiti, nevēloties saņemt kritiku. Turklāt risks saņemt negatīvas atsauksmes par ko nebijušu un mūsdienīgu ir liels, jo “nebija kā parasti”. Jā, pasākums patiešām drīkst arī nepatikt – kā bērniem, tā pieaugušajiem, ja vien veltām mirkli pārdomām un sarunai par to, kāpēc mums tas nepatika? Jaunu pasākumu iekļaušana piedāvājumā nenozīmē arī to, ka būtu pilnībā jāatsakās no ierastām vērtībām, taču, pakāpeniski paplašinot pasākumu klāstu un nebaidoties eksperimentēt, sabiedrība var sākt pieņemt jauno – un pat pieprasīt!
Šobrīd neviena institūcija tā īsti neseko līdzi pakalpojumu pieejamībai ārpus lielajām pilsētām, tāpēc ļoti no svara ir pašu ģimeņu un plašākas kopienas līdzdalība – aktīva balss un piedalīšanās šo pakalpojumu radīšanā. Iespējams, ka pašvaldības nemaz nav vienīgās durvis, caur kurām daudzveidīgas kultūras norises var sasniegt reģionus. Viens no risinājumiem ir kopienas pašorganizēšanās. Atklāts gan paliek jautājums par to, kā to iedzīvināt praktiski – kā sistēmu ar skaidru atbalsta mehānismu un finansējumu. Vai kopienas tiek redzētas kā pilnvērtīgi partneri pakalpojumu nodrošināšanā, un vai šāds risinājums vispār var kļūt par valsts vai pašvaldību plānu sastāvdaļu? Uz šiem jautājumiem pagaidām vēl atbildes nav.
Diskusiju cikls “Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija?” īstenots projekta “Uzzini. Runā. Ietekmē.” Ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.” Publikācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Bērnu labklājības tīkls.
[1] Programmas “Latvijas skolas soma” notikumu saraksts 2022.gadam ir pieejams šeit: https://www.km.gov.lv/lv/kulturas-norises-berniem-un-jauniesiem?fbclid=IwAR0YnkCiAg3-KUKAqrbVOtrU2QZL-YaKIoDAXyc2HiNh-ldS1sQxuiJldS8&utm_source=https%3A%2F%2Fl.facebook.com%2F