Autors: Lolita Terēze Nicmane, Latvijas Bērnu labklājības tīkla eksperte | 18.11.2022.
Kāda būs nākotnes Latvija – to, protams, ir grūti paredzēt, taču ir skaidrs, ka milzīga nozīme tajā būs šodienas bērniem. Tā ir viena no neaizsargātākajām sabiedrības grupām, kas nevar izaugt par pilnvērtīgiem, atbildīgiem sabiedrības locekļiem bez gādīgu pieaugušo iesaistes. Diemžēl teju katrs piektais bērns Latvijā savā pieaugšanas ceļā saskaras ar dažādām grūtībām, kam cēlonis nereti meklējams vardarbīgā pieredzē. Tikmēr sistēma cīnās ar sekām (piemēram, iekļauj jaunieti probācijas uzraudzībā), nevis novērš problēmu saknē (sniedz savlaicīgu psiholoģisku atbalstu, lai noziegums netiktu izdarīts).
Lai novērstu problēmas, bērnam augot, ir svarīgi jau no piedzimšanas dienas nodrošināt agrīno prevenciju – mīlošu un cieņpilnu vecāku mijiedarbību ar savu bērnu, radot drošo piesaisti un veidojot spēcīgas attiecības, kur noteiktas skaidras robežas. Ideālu vecāku nav, taču gana labi varam būt, bet ir jāapzinās, ka esam atbildīgi par saviem bērniem. Ne mazāk svarīgi ir tas, ko pieaugušie saprot ar vārdu “vardarbība”. Kā rāda mana pieredze, vadot vecāku atbalsta grupas, fizisku un seksuālu vardarbību pieaugušie atzīst, bet emocionālo nereti neņem vērā, taču tieši tā ir viena no spēcīgākajām vardarbības formām.
Kā norāda bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, darbs ar pusaudžiem ir vieglāks, jo nepieņemama uzvedība vai rīcība pusaudža vecumā var būt saistīta ar pubertātes laika vētrām, un tādā gadījumā to var koriģēt. Bet, ja psihiatra rokās nonāk bērns pirmsskolas vecumā, ir ļoti grūti strādāt, jo šajā dzīves posmā bērnos ārkārtīgi spēcīgi iesakņojas un izpaužas vecāku uzvedības modelis. Ja bērnam nav veidojusies drošā piesaiste ar vecākiem un audzināšanā nav novilktas robežas, sekas būs pamanāmas, līdzko bērns iekļausies sabiedrībā – pirmsskolas izglītības iestādē vai smilšu kastē turpat mājas pagalmā. Atkarībā no tā, ko bērns ir pieredzējis, viņš būs bailīgs un slēpsies vai, gluži pretēji, izturēsies agresīvi un demonstrēs fiziskas un vārdiskas spēka pozīcijas. Nekas jau nemainīsies arī skolas gados. Ja bērnu mājās sit, viņš vecākiem, protams, nesitīs pretī – viņi ir lieli. Toties skolā sist mazākos bērnus gan nekas nekavē. Satiekot tādus pašus draugus, veidosies bīstamas kompānijas. Bet sišana un kaušanās agri vai vēlu novedīs tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā.
Ļoti bieži vecāku emocionālā un fiziskā vardarbība pret bērnu iet roku rokā – kur ir viena, tur gandrīz droši arī otra. Turklāt bērna nolamāšana un iepļaukāšana nebūt netiek uzskatīta par vardarbību. Tomēr bērna domu gājiens risinās šādi – “ja tā dara man, tātad ir normāli, ka arī es tā daru citiem”. Kaušanās reti kad ir centrālā problēma, lielākoties tā tikai papildina zagšanu, mantas bojāšanu, vandalismu, atkarību izraisošu vielu lietošanu, kuru izplatība bērnu vidū ir sevišķi pieaugusi Covid-19 laikā. Iemesli ir dažādi, bet lielākoties tās ir dusmas, mēģinājums izaicināt, varas demonstrēšana. Daudziem jauniešiem pusaudžu gados gribas pazīmēties kāda priekšā, un viņi rīkojas tā, lai atbilstu subkultūru vai draugu grupu noteikumiem, nedomājot par sekām. Ja iespējamās sekas nav pārrunātas ģimenē, bērns nevar par tām iedomāties. Visskumjākais šajā notikumu ķēdē ir tas, ka pieaugušie vaino bērnu, kaut arī viņa nepieņemamā uzvedība ir tikai pieaugušo rīcības vai bezatbildības rezultāts.
Latvijā netrūkst labu piemēru, kur centieni nodarboties ar prevenciju nes sekmīgus rezultātus. Noteikti gribētu minēt Valsts probācijas dienesta un Pusaudžu resursu centra darbu, Pārresoru koordinācijas centra aktivitātes agrīnās preventīvās atbalsta sistēmas izveidošanai, centra “Dardedze” programmu no seksuālās un emocionālās vardarbības cietušo atbalstam, izglītojošo darbu, ko sekmīgi veic centrs “Marta” un organizācija “Papardes zieds“, kas bērniem un jauniešiem saprotamā valodā runā par seksualitāti un seksuālās vardarbības fiziskajām un psihoemocionālajām sekām. Tomēr Latvijā būtu vajadzīgs daudz plašāks, sistēmisks atbalsts vecākiem. Pats galvenais būtu daudz pieejamākas vecāku atbalsta grupas, taču noteikti varētu smelties iedvesmu no labās prakses arī citās Eiropas valstīs.
Ar ģimeni svarīgi strādāt kā ar kopumu. Viens no šādas pieejas piemēriem ir multidimensionālās ģimenes terapijas programma, kuras efektivitāte apliecināta virknē pasaules valstu (piemēram, Somijā, Nīderlandē, Lietuvā, Igaunijā un Austrālijā). Šī pieeja paredz sistemātisku, ilgstošu un mērķtiecīgu terapeitu darbu ar bērnu viņa ikdienas vidē, kā arī bērna tuvākajiem cilvēkiem – vecākiem vai aizbildņiem, iesaistot pedagogus, bērna draugus un paziņas. Vienīgi radot drošu, informētu un atbalstošu vidi bērnam, iespējams panākt ilgtspējīgu rezultātu.
Latvijas Bērnu labklājības tīkla valdes locekle vasarā piedalījās Ziemeļvalstu projekta “Pirmās 1000 dienas” noslēguma konferencē Reikjavīkā. Ziemeļvalstu projektā piedalījās Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Somija, Islande. Šī projekta mērķis bija izvērtēt bērna pirmo 1000 dzīves dienu (no ieņemšanas līdz 2 gadu vecumam) ietekmi uz garīgo veselību un labklājību visas dzīves garumā, lai nodrošinātu visaptverošu atbalstu vecākiem, identificējot riska faktorus, pilnveidojot pakalpojumus, stiprinot starpinstitucionālo sadarbību un sekmējot pētījumus un zināšanas, izpratni par pirmajām 1000 dienām. 1000 dienas ir tikai šķietami ilgs laiks, patiesībā tie ir pirmie bērna dzīves gadi, kad veidojas piesaiste starp vecākiem un bērnu un pirmā pieredze par apkārtējo pasauli. Šāds atbalsts būtu īpaši aktuāls māmiņām, kuras īsti nav gribējušas bērnu, viņām nav prasmju mazuļa aprūpē, tāpēc arī neveidojas piesaiste. Izglītojot un atbalstot māmiņas, sākot jau no grūtniecības iestāšanās laika, viņām var izdoties veidot pavisam citādas, daudz ciešākas attiecības ar bērnu, un mazais aug drošāks, bez noslieces uz vardarbību.
Savukārt skolas varētu sniegt savu ieguldījumu darbā ar bērniem, kā tas notiek, piemēram, atsevišķās Beļģijas izglītības iestādēs, aizstājot klases audzināšanas stundu ar nodarbībām tādu praktisku zināšanu un prasmju apguvei kā komunikācijas prasmes, konfliktu risināšana, drosme mainīties, pastāvēt par sevi, dažādības pieņemšana. Jāapzinās, ka bērni kādu dienu paši kļūs par vecākiem, un tad būs svarīgi, ko viņi spēs iemācīt saviem bērniem. Ja mamma vai tētis sit bērnu par pārkāpumiem, jo citādi neprot, jo viņas pašas ģimene nav iemācījusi neko citu, jo vienīgais veids, kā viņa prot dzīvot un pelnīt iztiku, ir apreibinošu vielu lietošana un tirgošana, – visticamāk, šo uzvedības modeli pārņems arī bērns.
Arī publiskajā telpā būtu daudz vairāk jārunā par to, ka prevencija sākas brīdī, kad bērns piedzimst. Un tā nav kāda abstrakta sistēma, kas šo prevenciju nodrošina, – tā ir ģimene, bet sistēma var ģimeni atbalstīt. Ja bērna rīcība vai uzvedība nav pieņemama, ir nevis jāmetas nosodīt bērnu, bet jāskatās uz pieaugušajiem, kas viņu audzina. Lielais vairums – ap 80% – vecāku atbalsta grupu dalībnieku ir patiesi pārsteigti, ka audzināšana, disciplinēšana, pozitīva atgriezeniskā saite un konstruktīva kritika ir prevencijas pamatu pamats. Ja bērns saņem speciālistu palīdzību, tāda noteikti ir vajadzīga arī vecākiem, kuriem jācīnās ar savu bērnības traumu ārstēšanu. Diemžēl jūtama ļoti liela pretestība, un visbiežāk vecāki iesaistās terapijā tikai tad, kad jau izvirzīts jautājums par aprūpes tiesību apturēšanu un bērna izņemšanu no ģimenes. Šī pieredze liecina, ka sabiedrība joprojām nevar iztikt bez institūciju norādījumiem un vārda “obligāti”.
Domāju, jānomainās vēl vismaz divām paaudzēm, lai ieietu citā ritumā un sāktu apzināti cīnīties ar problēmu cēloņiem, nevis sekām.