Šī gada 5. martā notika Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde par Ministru kabinetam doto uzdevumu izvērtēt ārstniecības un atbalsta sistēmas efektivitāti nepilngadīgajiem, kuri lieto atkarību izraisošas vielas, kā arī izstrādāt visaptverošu bērnu obligātās ārstēšanas piespiedu mehānisma tiesisko regulējumu. Sēdē piedalījās arī Latvijas Bērnu labklājības tīkla valdes locekle Dace Beināre, kura sniedz ieskatu par būtiskākajiem secinājumiem un izaicinājumiem.
Ārstniecības un atbalsta sistēmas pašreizējais stāvoklis
Veselības ministrija iepazīstināja klātesošos ar izvērtējumu par pašreizējo ārstniecības un atbalsta sistēmas efektivitāti bērniem un jauniešiem, kuri lieto atkarību izraisošas vielas. Lai ilustrētu sistēmas izaicinājumus, tika izmantota metafora – atkarības problēma ir kā degoša māja, kuras dzēšana prasa koordinētu rīcību. Gadījumu vadība un koordinēšana būtu Veselības ministrijas atbildībā, savukārt rehabilitācija un atveseļošanās – Labklājības ministrijas kompetencē.
Plānotās izmaiņas un jauninājumi
No 2025. gada vidus tiks ieviesti vairāki nozīmīgi jauninājumi:
Risku izvērtēšana un tiesas iesaiste – Bērnu klīniskās universitātes slimnīca (BKUS) pirmajās 72 stundās pēc bērna nonākšanas slimnīcā veiks viņa stāvokļa novērtējumu un noteiks turpmāko ārstēšanu. Ja nepilngadīgajam pastāv augsts veselības apdraudējums, ārsts var pieņemt lēmumu par tiesas piesaisti obligātās ārstēšanas noteikšanai. Tiesai 72 stundu laikā būs jāapstiprina šis lēmums.
Multidisciplināras komandas iesaiste – ar bērnu strādās specializēta ambulatorā komanda, kā arī viņam tiks piesaistīts mentors.
Ārstēšanas ilgums – bērns BKUS varēs uzturēties līdz vienam mēnesim, savukārt ārstēšanas un motivācijas fāze varēs turpināties līdz diviem mēnešiem citā slimnīcā. Šobrīd šis pakalpojums tiek nodrošināts Ģintermuižā, bet no 2025. gada vidus plānots paplašināt to Ainažu slimnīcā, bet no 2026. gada arī Liepājas slimnīcā.
Lielākie izaicinājumi un bažas
Latvijas Bērnu labklājības tīkls jau ilgstoši iestājas par nepieciešamību nodrošināt atbilstošu ārstēšanas un rehabilitācijas sistēmu, īpaši attiecībā uz bērniem un jauniešiem, kuri nav motivēti saņemt palīdzību.
Šobrīd lielāko neskaidrību rada Labklājības ministrijas redzējuma trūkums par to, kas notiks pēc divu mēnešu obligātās ārstēšanas slimnīcā. Ministrija norāda, ka pašvaldībām ir pienākums izvērtēt bērna vajadzības un nodrošināt atbalstu pēc stacionārās ārstēšanas, tomēr šobrīd nav pieejama valsts finansēta sociālās rehabilitācijas programma bērniem ar atkarības problēmām.
Nemotivēto jauniešu problēma jau ilgstoši ir diskusiju centrā, taču līdz šim tai nav rasts sistemātisks risinājums. Lai gan Labklājības ministrija norāda uz šāda pakalpojuma augstajām izmaksām un pakalpojumu sniedzēju trūkumu, tas nemazina tā nepieciešamību.
Tālākie soļi
Veselības ministrija informēja, ka 2025. gada maijā tiek gaidīti Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi par ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumu sistēmas izveidi jauniešiem ar atkarības problēmām. Latvijas Bērnu labklājības tīkls cer, ka šie ieteikumi tiks plaši apspriesti un izmantoti, lai veidotu efektīvu un ilgtspējīgu atbalsta sistēmu.