26.11.2018

KOPSAVILKUMS starptautiskai konferencei

”Bērnu agrīnu attīstību veicinoša politika un prakse”

Piektdien, 23. novembrī Saeimā notika starptautiska konference “Bērnu agrīnu attīstību veicinoša politika un prakse”. Konference apvienoja valsts un pašvaldības iestāžu pārstāvjus, kā arī nevalstiskās organizācijas un starptautiski atdzītus pētniekus no Latvijas un ārvalstīm, kas aktīvi darbojas bērnu un ģimeņu atbalsta un kopumā sabiedrības labklājības jomās. Latvijas Saeimas pārstāvji, kā arī tiesībsargs uzsvēra konferences tēmas aktualitāti tieši šī brīža situācijas kontekstā, kad Saeima savā jaunā sastāvā tikko uzsākusi darbu un pieņems lēmumus, kas ietekmēs Latvijas sabiedrības un ģimeņu ar bērniem dzīvi, kā arī, kad valstij jāveido jauna ģimeņu atbalsta politika nākamajiem gadiem.

Ārvalstu eksperti vērsa uzmanību uz to, ka Latvijā ir izteikti augsta ģimeņu un bērnu nabadzība un sabiedrības nevienlīdzība, kas apdraud gan indivīdu, gan kopumā valsts funkcionēšanu un labklājību. Tika demonstrēti arī labās prakses piemēri agrīnās prevencijas jomā, kas atšķirībā no Latvijas, ieviesti valsts sistēmas līmenī Igaunijā un Austrijā.  Savukārt Latvijas pārstāvji iepazīstināja ar Latvijas ģimeņu un bērnu nabadzības datu un līdzšinējās ģimeņu politikas izvērtējumu, kā arī nevalstiskās organizācijas iepazīstināja ar saviem aktuāliem projektiem bērnu un ģimeņu atbalsta jomā, kas varētu tikt ieviesti kā daļa no ģimeņu atbalsta sistēmas no valsts un pašvaldību puses Latvijā.

Nevienlīdzības patiesā seja

Ričards Vilkinsons (UK) Notingemas universitātes profesors, sociālais epidemiologs, advokāts un vairāku grāmatu autors konferencē vairākkārtīgi norādīja uz to, ka nevienlīdzība nav tikai trūcīgo problēma, tā ietekmē visu sabiedrību kopumā. Fakts, ka sabiedrībā pastāv liela atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem, negatīvi ietekmē visas sabiedrības veselības un izglītības līmeni, palielina vardarbību un postoši ietekmē attiecības starp cilvēkiem, īpaši bērniem.  Jo nevienlīdzīgāka sabiedrība, jo sliktāk jūtās bērni un tas pastiprina gan fiziskās, gan garīgās problēmas, gan negatīvi ietekmē talantu, prasmju un spēju attīstību. Taču ir būtiski saprast, ka sliktāk nekļūst nabadzīgajiem, bet gan vidējam sabiedrības līmenim. Jo nevienlīdzību var salīdzināt ar sērgu, kas saindē sabiedrību kopumā. “Zinātniskās aprindās nevienlīdzību bieži sauc par “sociālo piesārņojumu” – jo tā ietekmē sabiedrību visās jomās, turklāt ilgtermiņā. Un tā neatrisinās pati par sevi. Tāpat kā piesārņojums.”, pirms konferences intervijā skaidroja R. Vilkinsons.  Profesors norādīja arī uz to, ka ir daudz par maz tikai palielināt pabalstus, tā teikt “samaksāt atstumtajiem un tad par viņiem aizmirst”, ir nepieciešami kompleksi un mērķtiecīgi atbalsta pasākumi. Nevienlīdzība norāda ne tikai uz naudas trūkumu, bet tā palielinātu stresa līmeni, bezcerību, zemu pašapziņu, depresiju, narcisimu un aizvien pieaugošu pašnāvību skaitu, kas kopumā ietekmē visas sabiedrības sniegumu un bremzē attīstību.

Jūlius op de Beke (BE), Eiropas komisijas sociālās politikas virzītājs, līdzīgi tiesībsargam Jurim Jansonam, uzsver, ka tiesības uz kvalitatīvu ēdienu, veselības pakalpojumu, izglītību un atbalstošu aprūpi ir bērna pamattiesības.  Ja bērns to nesaņem vecumā līdz 5 gadiem, kad veidojas pamats dzīves uztverei, tad varam necerēt uz veselīgu un produktīvu sabiedrību.  Beke ilustrē situāciju: “Ir visai liela iespējamība, ka bērni, kas aug nabadzības apstākļos, nevarēs pilnībā realizēt savu potenciālu un iespējas. Tā vietā, lai kļūtu par patstāvīgiem, produktīviem sabiedrības locekļiem, viņiem ir palielināts risks kļūt atkarīgiem no valsts un sabiedrības atbalsta.” Nelaimīgi, depresīvi un pašnāvnieciski ļaudis maksā mazāk nodokļus, vai nemaksā tos vispār, kas likumsakarīgi samazina visas valsts kopīgo veiktspēju.  Tādēļ līdzās pamatvajadzībām, visiem bērniem ir jābūt neierobežotai pieejai kultūras pasākumiem un sportam. Tiesībsargs vēl papildina – ja ģimene nevar nodrošināt kultūras pasākumus, valstij ir jāpalīdz, savukārt vecākiem par to nav jājūtas slikti, jo tas veicina viņu bērnu attīstību.

Konferences dalībniekiem un tiešraides vērotājiem bija unikāla iespēja iepazīties ar labās prakses piemēriem, ko prezentēja Mariona Vaigele (AT) Austrijas Sabiedrības veselības institūta vadītāja, Marija Hercoga (HU) projekta “Childonomics” virzītāja un Lī Kasvandika (EE) Igaunijas Nacionālajā veselības attīstības institūta eksperte. Neskatoties uz to, ka katrā valstī ir savas specifiskas tendences, tomēr visas ekspertes norādīja uz to, ka preventīvs atbalsts ģimenēm un bērniem, kā arī tūlītēja palīdzība agrīnā vecumā ir galvenais uzdevums, uz ko jākoncentrējas valsts politikai. Nevis cīņa ar sekām, kad ģimenes ar bērniem ir zaudējušas ticību izkļūt no nabadzības loka, bet mērķtiecīgs, preventīvs darbs – skaidrojot, atbalstot un sniedzot iespējas.

Nabadzība un bērni Latvijā

Ar šokējošiem datiem, kas apkopoti, padziļināti izvērtējot 2017. gada ES statistiku par ienākumiem un dzīves apstākļiem*, iepazīstināja Bērnu labklājības tīkla pētniece Elīna Ozoliņa. Latvijā aptuveni 20 % ģimeņu, kurās dzīvo 87 000 bērni, ir nabadzīgas (tās rīcībā ir vidēji 131 EUR uz katru ģimenes locekli mēnesī), savukārt ģimenēs ar vienu vecāku nabadzīga ir katra trešā ģimene.  Tas nozīmē, ka ikdienā šīs ģimenes nevar atļauties apmaksāt kvalitatīvu pārtiku, veselības aprūpi, adekvātu dzīvojamo platību, kopīgu atpūtu, kā arī neformālo izglītību un attīstošas aktivitātes bērniem.   84% šo ģimeņu dzīvo reģionos, kas nozīmē, ka pašu spēkiem nodrošināt, piemēram, kvalificētus ārstniecības speciālistus vai kultūras pasākumus, ir īpaši apgrūtinoši. Arī atbalsta pasākumi reģionos ir ievērojami mazāk pieejami. 45% vecāku ir vidējā, bet 33% tikai pamatizglītība, kas vistiešākā veidā norāda uz mazkvalificētām darba iespējām ar nelieliem ienākumiem. Šie dati norāda uz to, ka Latvijā šokējoši daudzām ģimenēm ar bērniem trūkst resursu cieņpilnai dzīvei. Šo ģimeņu vidū ir visu sociāli demogrāfisko profilu ģimenes, bet ievainojamākas ir viena vecāka ar bērniem un daudzbērnu ģimenes. Tas nozīmē, ka šo bērnu nākotnes izredzes uz pilnvērtīgu attīstību un labklājību ir nopietni apdraudētas.  Neskatoties uz to, ka pēdējo gadu laikā ir pieauguši pabalstu apmēri, ģimenēm akūti trūkst atbalsta pasākumi, speciālistu palīdzība un konsultācijas. Lieti noderētu arī tādas praktiskas lietas kā “bērna piedzimšanas pūriņš” vai bezmaksas transporta pakalpojums, kas ļautu nokļūt pilsētā vai pagasta centrā, kur ir pieejami ārpusskolas pulciņi kultūras un sporta pasākumi.

Koks_12

 

Latvijā ir vairākas nevalstisku organizāciju iniciatīvas, kas jau strādā preventīvā jomā, taču tām ir vajadzīgs nopietns valsts atbalsts, lai paplašinātu darbību arī tālo reģionu virzienā.  Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas vadītāja Ilze Paleja iepazīstināja ar projektu  “Atbalsts jaunajiem vecākiem pēc bērniņa piedzimšanas”, kas šobrīd pieejams tikai Rīgas ģimenēm. Aktivitāšu mērķis ir identificēt ģimenes ar bērniem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, pirms problēmsituācija ir samilzusi, kā arī savlaicīga profesionāļu iesaiste problēmu risināšanā. Ilze Paleja uzsver, ka ir ārkārtīgi būtiska institūciju un dienestu savlaicīga un efektīva sadarbība, jo tā ļauj mazināt nepieciešamību pēc bērna institucionalizācijas. Un šis ir viens no labākajiem viediem, kā realizēt Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces nu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Artusa Kaimiņa konferences ievadvārdos definēto uzdevumu – pielikt punktu tādam anahronismam kā bērnu nami, jo bērnam ir jāaug ģimeniskā vidē.

Savukārt Laila Balode nodibinājuma “Centrs Dardedze” vadītāja prezentējot programmu “Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs”, aicināja rūpīgi izvērtēt katru palīdzību, ko mēs kā pieaugušie sniedzam bērniem. Ir vērts uzdot sev pāris kontroljautājumus, piemēram, “Vai viss, ko mēs darām, ir bērna labākajās interesēs gan šobrīd, gan ilgtermiņā?”, “Vai problēmas risinājumu balstām uz bērna un ģimenes stiprajām pusēm vai tikai uz mums pieejamajiem resursiem? ”. Šai domai pievienojas arī Marija Hercoga (HU), skaidrojot, ka mēs varam darīt labāko iespējamo, bet ja nesaprotam, kas patiesībā ir vajadzīgs problēmsituācijā nonākušām ģimenēm ar bērniem, tad tā ir vienkārši naudas izšķērdēšana.

Tieši tādēļ ir būtiski turpināt diskusijas, lai rastu labākos risinājumus kā panākt, ka ieguldījums ģimenēs un bērnos tiktu iekļauts Latvijas valdības deklarācijā kā prioritāte, un tiktu izstrādāts konkrēts darbības plāns nevienlīdzības mazināšanai.

Noslēgumā Latvijas Bērnu labklājības tīkla valdes priekšsēdētāja Daiga Zaķe rosināja rīkoties nekavējoties, sakot: “var jautāt – kas notiks, ja mēs neturēsim rūpi par bērniem, kas šobrīd dzīvo nabadzībā?  Atbilde ir vienkārša – nekas nenotiks, viņi izdzīvos. Bet patiesais jautājums ir – kas notiks ar mūsu valsti, ja mēs pazaudēsim šos 87 000 bērnu?”

Konferenci “Bērnu agrīnu attīstību veicinoša politika un prakse” organizēja Latvijas Bērnu labklājības tīkls sadarbībā ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un starptautisko bērnu tiesību organizāciju Eurochild, kā arī konferences atbalstītājiem British Council pārstāvniecību Latvijā un Latvijas SOS Bērnu ciematu asociāciju.

 

Foto attēlu resurss: https://adobe.ly/2FEf7gw

Atsauce obligāta: “Foto no Latvijas bērnu labklājības tīkla arhīva. Fotogrāfs Valdis Ošiņš”

 

Informāciju sagatavoja: Iveta Pavziniuka, iveta@bernulabklajiba.lv, 26336227


*EU_SILC = EU_SILC apsekojuma mikrodati par 2017 gadu, Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem (no angļu valodas the European Union Statistics on Income and  Living Conditions)